SPORTA SPĒLES UN FIZISKĀ SAGATAVOTĪBA

Kā viņus sagatavot? Ko darīt, ja tu kā treneris redzi savu komandu 270 minūtes nedēļā (runa vairāk ir par bērnu-jauniešu sportu)? Nu labi, pat ja tu ar viņiem strādā 4x90 minūtes 7 dienās, tas daudz nemaina lietas būtību.

Fakti par to, ko kurš grib:

 - Audzēkņi trenējas, jo viņiem tas patīk un ar laiku daži no viņiem sāk cerēt uz individuāliem panākumiem. Sportisti cer, ka treneris darīs visu iespējamo, pašu labāko, lai viņus uztrenētu. Parasti jau jaunieši nezina, ko viņiem vajadzētu gribēt un pieprasīt no trenera (te nu speciālistiem ir ērtais moments). Viņi pilnībā paļaujas uz to. Līdz pienāk laiks, kad aizrautīgākie kaut ko atrod internetā vai redz darbībā citu treneri.

 - Treneris vēlas ko? Skaidrs, ka ikviens treneris grib iespējami labāk sagatavot savu komandu. Ar tiem līdzekļiem un zināšanām, kas ir viņa rīcībā. Un atkarībā no ambīcijām (veselības, enerģiskuma un iedvesmas arīdzan).

 - Vecāki (īpaši jaunāko sportistu) cer uz treneri. Vieniem ir svarīgi, lai bērns ir nodarbināts, “pie vietas”, citi grib ko vairāk – viņi diezgan mērķtiecīgi dara visu iespējamo, lai bērns kļūtu par iespējami labāku spēlētāju ar spožām nākotnes izredzēm.

Skaidrs, ka sporta nodarbības kā tādas ir attīstoša slodze. Un tas jau ir labi. Taču dažiem ar šo “labi” ir par maz. Un interesanti, kuram kurā gadījumā ir par maz? Audzēknim, kuram klusībā šķiet, ka treneris varētu labāk? Trenerim, kuram šķiet, ka audzēkņi varētu būt ambiciozāki vai vecākam, pēc kura domām treneris un paša bērns varētu vairāk, labāk, kvalitatīvāk trenēties?

Manuprāt, lai ikviens treneris, liekot roku uz sirds, varētu gan saviem sportistiem, gan viņu vecākiem apgalvot, ka fiziskajā sagatavotībā tiek darīts viss iespējamais, viņam ir jāievieš dzelžaina sistēma. Fiziskās sagatavotības sistēma – konkrēts sezonas plāns. Un tās pamati ir pavisam vienkārši: vispārējā izturība, atsperīgums un pārvietošanās spējas, kā arī kopējais muskulatūras tonuss.

Vispārējā izturība nozīmē regulāras, pēc ilguma vecumposmam atbilstošas nodarbības svaigā gaisā ar mēreni paaugstinātu pulsu. Nekonkrēts rādītājs – audzēkņi var savā starpā slodzes laikā sarunāties. Ja konkrēti, tad pulsa sliekšņi jānosaka sporta darbaspēju laboratorijā. Vispārējās izturības attīstīšana nozīmē uzlabotu visu organisma šūnu elpošanu jeb skābekļa maiņu, t.i. – labākas darbaspējas.

Atsperīgums ir sportista spējas efektīvi mijiedarboties ar virsmu. Priekšnoteikums ir attīstīta kāju un muguras muskuļu un cīpslu anatomija. Profesionāli sportisti daudzas kustības – lēcienus, starta uzrāvienus, māņu kustības utt. veic vairāk ar cīpslu refleksu palīdzību, nevis tikai ar muskuļu spēku. Šīs asās kustības un spēja īsākā laikā izdarīt lielākas jaudas darbu atšķir labi sagatavotu spēlētāju no iesācēja. Treniņa pamatā ir adekvāti ātrspēka un spēka vingrinājumi.

Pārvietošanās spējas nozīmē labi iemācītu sporta pamatkustību un atsperīguma kombināciju. Pamatkustības ir spēja ieslēgt darbībā pēdu, gurna funkcionalitāte, kājas vēziens un aktīva kājas kustība uz leju pirms atspēriena, kā arī roku darbība un visa ķermeņa kopējā koordinācija. Tās ir skrējiena un ikviena lēciena pamatā. Šīs dažas lietas ir tā obligātā bāze, kas katram sportistam ir jāprot refleksu līmenī. Katrā no minētajām pozīcijām ir savs vingrinājumu kopums, kas dažādi variējot ir jāizpilda cauru gadu.

 Es neticu, ka sezonas spēļu kalendārs bērnu un jauniešu sportā ir iemesls, lai pavirši attiektos pret fizisko sagatavotību kā panākumu atslēgu ilgtermiņā. Ir absurdi domāt, ka krosi tikai vasaras nometnēs ir pietiekami visam gadam. Tāpat arī es neticu, ka sporta veida treneris zina visas fiziskās sagatavotības un atsperīguma treniņa nianses. Un tā arī nav jābūt. Priekš tam ir citi speciālisti. Un es paredzu, ka tieši augsti kvalificēti fiziskās sagatavotības treneri, (vēlams ar vieglatlētikas specializāciju) jau tuvākajā nākotnē būs labs palīgs daudzu komandu treneriem.