HOLIVUDAS SCENĀRIJS

Reizēm treneriem gadās audzēkņi, kas ir īpaši jāmotivē. Un reizēm ir jāmotivē ikviens audzēknis   . Ja runa ir par iestāstīšanu “kāpēc tas ir jādara” vai “tieši kā”, labi noder zināšanu robu izraisītās zinātkāres teorija. Tā balstās uz cilvēka intelektuālu nepieciešamību atbildēt uz jautājumiem un atrisināt neskaidrības. Šī teorija darbojas gluži kā labi Holivudas scenāriji. Izcilā scenārijā ikviena aina ir notikumu pavērsiens, un skatītājam rodas interese, ar ko tas beigsies. Sportā, protams, ir mazliet citādi. Nav gluži tā, ka uz katru treniņu audzēkņus sagaida jaunas karsējmeitenes, kāds cirka klauns vai ar runu uzstāsies Bils Geitss.

Sporta ikdiena ir rutīnas darbs.Treneriem bieži nākas dažādos veidos motivēt gan svārstīgos audzēkņus-iesācējus, gan jau pieredzējušus sportistus. Mudinātievērot visas ar sportu saistītās nianses, vingrinājumu tehnisko izpildījumu, dienas režīmu utt., vai arī vispār palikt šajā sporta veidā/treniņu grupā. Un reizēm tā ir cīņa ar sportistu pārlieku pašpaļāvību uz savām zināšanām. Nereti pieredzējušiem sportistiemšķiet, ka viņi zina vairāk, nekā tas ir patiesībā, un tas kļūst par iemeslu progresa apsīkumam.

Praksē ir pierādījies, ka cīņā par audzēkņu uzmanību, izpildījumu un panākumiem labi darbojas secīga informācijas un sporta zināšanu atklāšanas taktika. Turklāt šai zināšanu sniegšanai ir jābūt nepārtrauktai ilgtermiņā. Zināšanu trūkums rada interesi, tomēr, lai pierādītu, ka zināšanas ir nepilnīgas, vispirms ir jāuztver zināmais: to tu jau zini, bet tagad es izstāstīšu vienu būtisku lietu, ko tu vēl nezini, bet tā ir ļoti iedarbīga. Turklāt obligāti ir jāpaskaidro konteksts, lai radītu audzēkņos interesi par to, kas sekos, un tieši KĀPĒC tas ir svarīgi. Kad sportists jūt, ka ir “tuvu atrisinājumam”, zinātkāre gūst virsroku pār dabisko slinkumu piepūlēties.

Tāpēc es uzskatu, ka trenera darbā ļoti svarīgs ir pats komunikācijas stils kā tāds, lai ne tikai izklāstītu faktus, un tad: viņiem pašiem viss būtu jāsaprot un jābūt motivētiem, betarī nepārtraukti atklāt jaunas,savstarpēji saistītas sporta nianses, kas trenējamos notur vairāk vai mazāk ieinteresētā stāvoklī. Par spīti tam, ka otrā rītā pēc smaga treniņa viņi jūtas nevis kā “pasaules valdnieki”, bet gan kā “ar nūju dauzīti kartupeļu maisi”. Audzēkņiem ir svarīgi redzēt šo nosacīto gaismu tuneļa galā.

Ilgtermiņā veiksmīgs komunikācijas stils un “vēstījuma nodošana” sportistiem ir kā labs Holivudas scenārijs – “notikumam”, pavērsienam (jaunumiem) ir jābūt regulāri. Turklāt, jo jaunāki vai vājāk motivēti audzēkņi, jo biežāk ir jābūt “notikumam” (ja vien sportists nav tā aizrāvies, ka viņš ir jāpiebremzē). Tā ir profesionāla stratēģija virzīt audzēkņu izaugsmi, vienlaikus parādot, ka tev kā trenerim ir gan liels zināšanu potenciāls, gan pietiekami daudz inteliģences savu potenciālu realizēt. Un audzēkņi to novērtēs, jo nav muļķi.

Filmām ir reklāmas rullīši. Tajos ir parādīts tikai nedaudz. Lai iekārdinātu. Pat paredzot filmas iznākumu, mēs bieži vien to skatāmies tikai tāpēc, lai redzētu, tieši KĀ tas notiks. Tieši kādus trikus labais izmantos, lai uzveiktu slikto. Tieši KĀ Rokijs iedos pa “štangu” (jo to, ka iedos, mēs jau zinām). Tā ir zināšanu robu izraisītās zinātkāres apmierināšana. Sportā ir līdzīgi.

Lai aizpildītu robus zināšanās, ikvienam ir jāapzinās savi “baltie plankumi”. Tas nozīmē iegūt vismaz minimālas zināšanas, lai vispār apjaustu iztrūkuma faktu. Sportā tā jau ir attīstība pa vertikāli. Tāpēc katram sportistam arī ir nepieciešams stratēģiski gudrs treneris. Attīstība pa vertikāli nozīmē izpildījuma kvalitātes uzlabošanu (un iespējami sarežģītākos apstākļos), nevis tikai kvantitātes, darba apjoma palielināšanu. Izplatītais mīts: jo vairāk un smagāk es trenēšos, jo lielāki būs panākumi, ir tikai mīts (protams, zināmai izturības pakāpei ir jābūt). Tā ir tikai attīstība pa horizontāli. Faktiski tas ir strupceļš.

Varētu šķist, ka dodot sportistiem vairāk zināšanas, viņu interese apsīks proporcionāli uzzinātā daudzumam, taču pētījumi pierāda, ka tas tā nav. Patiesībā, ir otrādi. “Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas”. Mazizglītoti cilvēki parasti ir mierā ar to, ko viņi jau zina, un reizēm jūtas pat kā eksperti. Savukārt ļoti labi izglītotie skaidrāk apzinās, cik daudz un dažādas nianses savā amatā viņi vēl nezina. Un adekvātam cilvēkam tas drīzāk izraisīs iekšēju neapmierinātību. Tieši tāpēc gudrākie cilvēki ikvienā profesijā vai augstas klases sportisti visu laiku cenšas aizpildīt šos robus savās zināšanās un uzlabot meistarību.

Ir lieliski, ja sportists sasniedz šādu sevis motivēšanas un pašmācības stadiju. Tad reizēm audzēknis kļūst gudrāks par savu treneri, un pēdējam drīzāk ir “taktikas pavēlnieka”, mentora vai “skata no malas” loma. Bet darbā ar vāji motivētiem audzēkņiem, trenerim ir nepieciešams dot niansētas zināšanas. Pēc izteikti profesionāla “Holivudas scenārija”.