IZTURĪBAS PROGRAMMAS VEIDOŠANAS PRINCIPI

Izturība ir pamats visu pārējo fizisko īpašību sekmīgam treniņam. Izturība sportā ir spēja ilgstoši turpināt darbību, nesamazinot tās efektivitāti – turpināt darbību ar nemainīgu ātrumu, spēku un precizitāti.  Ir sporta veidi  kuros izturība ir dominējošā fiziskā īpašība. Šos sporta veidus mēs saucam par izturības sporta veidiem. Tomēr, izturība ir nepieciešama visu sporta veidu atlētiem.  Tāpēc nepieciešams pirms treniņu programmas sastādīšanas rūpīgi pārdomāt un saprast kāda izturības izpausmes forma ir noteicošā jūsu sporta veidā. Sportā  izturību iedala vispārējā un speciālā izturībā. Pēc organisma fizioloģiskās gatavības slodzei, izšķir aerobo un anaerobo izturību, bet pēc izpausmes formas – vispārējā izturībā, ātruma izturībā, spēka izturībā. Tātad, lai sastādītu treniņa programmu vispirms jāizvērtē kādas fiziskās īpašības ir dominējošās attiecīgajā sporta veidā. Nākamais etaps treniņu programmas sastādīšanā ir attiecīgā sportista vai komandas patreizējās sagatavotības pārbaude. Lai to paveiktu trenerim jāatrod vispiemērotākie vingrinājumi – testi, pēc kuru rezultātiem varēs spriest par attiecīgā sagatavotības aspekta pašreizējo līmeni. 

Balstoties uz izpratni kādas izturības izpausmes formas ir noteicošās jūsu sporta veidā un testu rezultātiem par sportista pašreizējo sagatavotības līmeni, varēsim izveidot gada treniņa plāna struktūru: cik laika veltīsim tieši sava sporta veida treniņam un cik laika no visa gada treniņu plāna nodarbosimies ar citiem sporta veidiem un fizisko īpašību speciālās pilnveides treniņiem. Izpētot vairāku pasaules vadošo riteņbraucēju gada treniņa plānus, kuri trenējas vairāk kā 500 stundas gadā, neskaitot sacensības, mani pārsteidza  tas, ka riteņbraukšanas treniņam atvēl tikai ap 55% no kopējā treniņu laika. Pārējo treniņu laiku vidēji sastāda skriešana – 21%, peldēšana – 18%, spēka treniņš – 6%. Tas liek aizdomāties vai mūsu treneri un sportisti nepārspīlē ar sporta veida speciālajiem treniņiem, atstājot novārtā iespēju vajadzīgo fizisko īpašību pilnveidei ar citiem līdzekļiem, tādejādi mazinot psiholoģisko slodzi, mainot sava sporta veida treniņus ar cita veida treniņiem. Īpaši aktuāls tas liekas sporta spēlēs.

 Pēc gada treniņa plāna struktūras izveides jāsāk plānot treniņa slodzes (intensitātes) sadalījums attiecīgajos treniņa periodos un ciklos. Plānojot treniņa slodzes intensitāti praksē ievēro trīs slodzes līmeņus: maza, vidēja un liela slodze. Maza – sirds frekvence (pulss) ir 55-60% robežās no maksimālā (maksimālais = 220-vecums). Augstas klases sportistiem, kuriem pieejama pienskābes līmeņa noteikšana asinīs, tā ir 2mmol/litrā, liela slodze – SF 65-75%, pienskābe 2-4mM/l, liela slodze – SF 80-95%,pienskābe 4 mM/l un vairāk. Visā treniņu slodzes plānošanā jāsaglabā t.s. viļņveida princips – pēc lielas intensitātes treniņa seko mazas intensitātes treniņš. Šis princips jāsaglabā ne tikai visa treniņu perioda plānojumā, bet arī katra nedēļas mikrocikla plānojumā. Ne mazāk svarīgi ir ieplānot pareizu uzturu, kurš sekmē attiecīgās fiziskās īpašības veiksmīgāku attīstību. Plānā jāparedz arī vitaminizācija un atjaunošanās pasākumu komplekss, lai katrs nākamais treniņš dotu maksimālu spēju pieaugumu.